Vai tā tiešām ir, vai tomēr pie vainas ir kas cits? Tad ir jāpalasa citi virsraksti un tad redzam, ka katastrofa un ārkārtas situācija mums ir faktiski ikvienā kritiski svarīgā nozarē, gan medicīnā, gan izglītībā un attiecīgi arī demogrāfijā. Te nu klimats pie vainas nebūs. Tai pašā laikā esam valsts, kas spēj iztērēt miljardus toksiskām potēm, kuras pēc tam nav, kur likt, svešu karu uzturēšanai, dažādu banku un lidsabiedrību glābšanai – tam visam naudas vienmēr pietiek.
Par to, ka valstij, kuras vienīgā eksistences jēga ir būt kādam par ienaidnieku un kara poligonu, agri vai vēlu pienāks šādi laiki, tika rakstīts jau pirms daudziem gadiem. Tikai atšķirība tajā, ka toreiz tie bija neliels skaits tālredzīgu cilvēku, tagad tie jau ir pašu režīma apmaksātie mediji, līdz ar to laikam jau rečekisti par viltus ziņām šo īsti vairs nevarēs saukt.
No šejienes izriet kāds būtisks jautājums – vai tad tiešām visi līdzšinējie politiķi ir muļķi, nekompetenti, neprofesionāli, slikti plānotāji, neveiksminieki? Lai to saprastu, pietiek palūkoties uz viņu personīgo labklājību, turību, spēju izplānot un sakārtot lietas. Kā redzams - individuālā līmenī viss ir lieliski- nekādas neveiksmes viņus nevajā, neviens nav bankrotējis, nogājis pa burbuli, kļuvis nabags un cietis finansiālu sagrāvi. Tieši pretēji – tur viss ir kārtībā - it īpaši finansiāli - savējie saņem labi apmaksātus darbus, savējie uzvar konkursos un sadala naudu smuki savā starpā. Pelnošākajās nozarēs visu laiku tiek dibinātas jaunas kompānijas, kas ar saviem cilvēkiem bīda lietas cauri ar smalku aprēķinu.
Sanāk, ka patiesībā pie varas ir ļoti gudri un labi plānotāji, aprēķina cilvēki, biznesmeņi, kas labi saož naudu un spēj iet pāri visam, lai to dabūtu. Interesanti tikai, kāpēc nekad šīs spējas nav liktas lietā kaut kādam kopējam labumam vai valsts attīstībai? Acīmredzot tāpēc, ka plāns bija pavisam cits.
Kad mūsu valsts pēc neatkarības atjaunošanas tika izzagta un par sīknaudu iztirgota blēžiem, bet iegūtais labums sadalīts oligarhu starpā, valdošajai elitei vajadzēja atbildēt uz eksistenciālo jautājumu: ko darīt tālāk? Par sevi viņi bija parūpējušies, taču posts bija tik liels, ka pašiem nebija ne īsti sajēgas, ne vēlēšanās radīt kaut nelielu saimniecisko pacēlumu, kaut nedaudz ievirzīt dzīvi normālās sliedēs, bet tas bija izmisīgi nepieciešams, lai pats režīms varētu noturēties pie varas, ka tika pieņemts lēmums pārdot valsti Rietumu kapitālam un to pārstāvošajām pārnacionālajām struktūrām.
Lai Rietumi diktē savus noteikumus, lai uzņemas atbildību par valsti, kontrolē ekonomiku (atskaitot to daļu, ko piesavinājās vietējie bonzas), galvenais, lai tikai iepludina te līdzekļus (pretējā gadījumā cilvēkiem nebūtu ko ēst, valstī sāktos nekārtības un varētu krist laupītāju režīms) un neļauj valstij galīgi izputēt.
Protams, nekas netika darīts par velti, Rietumi Latviju no pilnīgas izputēšanas un bada nāves gan paglāba, bet tikai lai iegūtu sev jaunu koloniju, kuras ekonomika tika pakārtota starptautiskā kapitāla interesēm, un kuras neatkarība ir vairs tikai uz papīra. Tā sākās Latvijas ekonomiskā (un arī politiskā) kolonizācija, atkarība no globālo finansu struktūru, to aizbildniecībā esošo transnacionālo korporāciju, starptautisko kapitālistu, pārnacionālo, neatkarību ierobežojošo organizāciju diktāta, kas mūs ir novedis nožēlojamā stāvoklī, kad mēs ne pakustēties vairs nedrīkstam, nesaskaņojot savu rīcību ar saviem jaunajiem saimniekiem ārpus valsts robežām.
Par to, ka valstij, kuras vienīgā eksistences jēga ir būt kādam par ienaidnieku un kara poligonu, agri vai vēlu pienāks šādi laiki, tika rakstīts jau pirms daudziem gadiem. Tikai atšķirība tajā, ka toreiz tie bija neliels skaits tālredzīgu cilvēku, tagad tie jau ir pašu režīma apmaksātie mediji, līdz ar to laikam jau rečekisti par viltus ziņām šo īsti vairs nevarēs saukt.
No šejienes izriet kāds būtisks jautājums – vai tad tiešām visi līdzšinējie politiķi ir muļķi, nekompetenti, neprofesionāli, slikti plānotāji, neveiksminieki? Lai to saprastu, pietiek palūkoties uz viņu personīgo labklājību, turību, spēju izplānot un sakārtot lietas. Kā redzams - individuālā līmenī viss ir lieliski- nekādas neveiksmes viņus nevajā, neviens nav bankrotējis, nogājis pa burbuli, kļuvis nabags un cietis finansiālu sagrāvi. Tieši pretēji – tur viss ir kārtībā - it īpaši finansiāli - savējie saņem labi apmaksātus darbus, savējie uzvar konkursos un sadala naudu smuki savā starpā. Pelnošākajās nozarēs visu laiku tiek dibinātas jaunas kompānijas, kas ar saviem cilvēkiem bīda lietas cauri ar smalku aprēķinu.
Sanāk, ka patiesībā pie varas ir ļoti gudri un labi plānotāji, aprēķina cilvēki, biznesmeņi, kas labi saož naudu un spēj iet pāri visam, lai to dabūtu. Interesanti tikai, kāpēc nekad šīs spējas nav liktas lietā kaut kādam kopējam labumam vai valsts attīstībai? Acīmredzot tāpēc, ka plāns bija pavisam cits.
Kad mūsu valsts pēc neatkarības atjaunošanas tika izzagta un par sīknaudu iztirgota blēžiem, bet iegūtais labums sadalīts oligarhu starpā, valdošajai elitei vajadzēja atbildēt uz eksistenciālo jautājumu: ko darīt tālāk? Par sevi viņi bija parūpējušies, taču posts bija tik liels, ka pašiem nebija ne īsti sajēgas, ne vēlēšanās radīt kaut nelielu saimniecisko pacēlumu, kaut nedaudz ievirzīt dzīvi normālās sliedēs, bet tas bija izmisīgi nepieciešams, lai pats režīms varētu noturēties pie varas, ka tika pieņemts lēmums pārdot valsti Rietumu kapitālam un to pārstāvošajām pārnacionālajām struktūrām.
Lai Rietumi diktē savus noteikumus, lai uzņemas atbildību par valsti, kontrolē ekonomiku (atskaitot to daļu, ko piesavinājās vietējie bonzas), galvenais, lai tikai iepludina te līdzekļus (pretējā gadījumā cilvēkiem nebūtu ko ēst, valstī sāktos nekārtības un varētu krist laupītāju režīms) un neļauj valstij galīgi izputēt.
Protams, nekas netika darīts par velti, Rietumi Latviju no pilnīgas izputēšanas un bada nāves gan paglāba, bet tikai lai iegūtu sev jaunu koloniju, kuras ekonomika tika pakārtota starptautiskā kapitāla interesēm, un kuras neatkarība ir vairs tikai uz papīra. Tā sākās Latvijas ekonomiskā (un arī politiskā) kolonizācija, atkarība no globālo finansu struktūru, to aizbildniecībā esošo transnacionālo korporāciju, starptautisko kapitālistu, pārnacionālo, neatkarību ierobežojošo organizāciju diktāta, kas mūs ir novedis nožēlojamā stāvoklī, kad mēs ne pakustēties vairs nedrīkstam, nesaskaņojot savu rīcību ar saviem jaunajiem saimniekiem ārpus valsts robežām.