Mūsu rokas ir saistītas ar neskaitāmām starptautiskajām saistībām, parakstītiem līgumiem ar globālā kapitāla intereses pārstāvošajām Starptautisko Valūtas fondu, Pasaules Banku, dalību Pasaules Tirdzniecības organizācijā, savas suverenitātes deleģēšanu Eiropas Savienībai.
Mēs paši savā valstī neko vairs nenosakām, un mūsu valsts vara, teorētiski pat vēloties kaut ko darīt Latvijas iedzīvotāju interešu labā, neko vairs nespēj, jo reālas varas tai vairs nav, tā ir kļuvusi par Rietumu kapitālistu koloniālo administrāciju.
Iestāšanās Eiropas Savienībā ir atņēmusi mums jebkādu iespēju aizsargāt tos pašus nedaudzos vietējos ražotājus, kādi mums vēl ir un ir novedusi pie veselu rūpniecības nozaru likvidācijas pēc Briseles birokrātu pavēles (cukura rūpniecība uc.), jo nav nekādu iespēju ar ievedmuitām aizsargāt Latvijas ražojumus, tas pats attiecas uz lauksaimniekiem un to saražoto produkciju. Veselas tautsaimniecības nozares tiek sagrautas, jo Briseles birokrātiem ir tiesības uzspiest savus standartus, kas pieprasa milzīgus, neracionālus ieguldījumus esošo uzņēmumu pārveidē, ko ne visi varējuši atļauties.
Eiropas Savienības direktīvas jeb, vienkārši runājot, pavēles, skar ikvienu mūsu dzīves jomu- ražošanu, lauksaimniecību, zvejniecību, finanses, budžetu, nodokļu politiku, iekšējo un starptautisko tirdzniecību, nemaz jau nerunājot par visām ar ekonomiku nesaistītajām dzīves jomām.
Un pamēģini tikai šīm pavēlēm nepakļauties, tūlīt sekos draudi, ultimāti, ekonomiskas sankcijas un milzīgas soda naudas. Un, nebūsim arī naivi, Eiropas Savienības politika nedarbojas Latvijas interesēs, tā mūs ne vien nav pasargājusi no krīzes, bet to pat veicinājusi, un izpostījusi to, kas varēja pastāvēt un attīstīties. Kamēr vien Latvija būs Eiropas Savienības sastāvā un atkarīga no visām pārnacionālajām ekonomiskajām un finanšu struktūrām, neviena, pat visgodīgākā un gudrākā valdība, nespēs realizēt ekonomisko politiku Latvijas un latviešu tautas interesēs.
Nekad nebūs iespējams pilnvērtīgi izmantot Latvijas attīstības potenciālu, jo mēs būsim tikai kolonija, kuras politiku noteiks pavisam citi spēki, tie, kuriem nav vajadzīga attīstīta, patstāvīga valsts ar labklājīgu tautu.
No šejienes ir jautājums – kad beidzot un vai jebkad vispār LV politiskajā telpā parādīsies kāds spēks, kas ierosinās beidzot aplūkot mūsu problēmu cēloni no šī skatu punkta un atzīt to, kas ir noticis, pieprasot izstāšanos no šiem iznīcinošajiem globālistu veidojumiem?
Kamēr tas nav noticis, nav īsti jēgas ne atlaist Saeimu, ja atkal ievēl tādu pašu, ne tautai vēlēt prezidentu, ne balsot par jebkādu partiju, jo pat viscēlākie nodomi tūlīt pat atsitīsies pret šo sistēmu, kurā labi dzīvo tikai tas, kas piedalās tautas iznīcināšanas projektos.
Tikai tie, kas saprot nelaimes patieso cēloni, var piedāvāt kaut kādu risinājumu.
Mēs paši savā valstī neko vairs nenosakām, un mūsu valsts vara, teorētiski pat vēloties kaut ko darīt Latvijas iedzīvotāju interešu labā, neko vairs nespēj, jo reālas varas tai vairs nav, tā ir kļuvusi par Rietumu kapitālistu koloniālo administrāciju.
Iestāšanās Eiropas Savienībā ir atņēmusi mums jebkādu iespēju aizsargāt tos pašus nedaudzos vietējos ražotājus, kādi mums vēl ir un ir novedusi pie veselu rūpniecības nozaru likvidācijas pēc Briseles birokrātu pavēles (cukura rūpniecība uc.), jo nav nekādu iespēju ar ievedmuitām aizsargāt Latvijas ražojumus, tas pats attiecas uz lauksaimniekiem un to saražoto produkciju. Veselas tautsaimniecības nozares tiek sagrautas, jo Briseles birokrātiem ir tiesības uzspiest savus standartus, kas pieprasa milzīgus, neracionālus ieguldījumus esošo uzņēmumu pārveidē, ko ne visi varējuši atļauties.
Eiropas Savienības direktīvas jeb, vienkārši runājot, pavēles, skar ikvienu mūsu dzīves jomu- ražošanu, lauksaimniecību, zvejniecību, finanses, budžetu, nodokļu politiku, iekšējo un starptautisko tirdzniecību, nemaz jau nerunājot par visām ar ekonomiku nesaistītajām dzīves jomām.
Un pamēģini tikai šīm pavēlēm nepakļauties, tūlīt sekos draudi, ultimāti, ekonomiskas sankcijas un milzīgas soda naudas. Un, nebūsim arī naivi, Eiropas Savienības politika nedarbojas Latvijas interesēs, tā mūs ne vien nav pasargājusi no krīzes, bet to pat veicinājusi, un izpostījusi to, kas varēja pastāvēt un attīstīties. Kamēr vien Latvija būs Eiropas Savienības sastāvā un atkarīga no visām pārnacionālajām ekonomiskajām un finanšu struktūrām, neviena, pat visgodīgākā un gudrākā valdība, nespēs realizēt ekonomisko politiku Latvijas un latviešu tautas interesēs.
Nekad nebūs iespējams pilnvērtīgi izmantot Latvijas attīstības potenciālu, jo mēs būsim tikai kolonija, kuras politiku noteiks pavisam citi spēki, tie, kuriem nav vajadzīga attīstīta, patstāvīga valsts ar labklājīgu tautu.
No šejienes ir jautājums – kad beidzot un vai jebkad vispār LV politiskajā telpā parādīsies kāds spēks, kas ierosinās beidzot aplūkot mūsu problēmu cēloni no šī skatu punkta un atzīt to, kas ir noticis, pieprasot izstāšanos no šiem iznīcinošajiem globālistu veidojumiem?
Kamēr tas nav noticis, nav īsti jēgas ne atlaist Saeimu, ja atkal ievēl tādu pašu, ne tautai vēlēt prezidentu, ne balsot par jebkādu partiju, jo pat viscēlākie nodomi tūlīt pat atsitīsies pret šo sistēmu, kurā labi dzīvo tikai tas, kas piedalās tautas iznīcināšanas projektos.
Tikai tie, kas saprot nelaimes patieso cēloni, var piedāvāt kaut kādu risinājumu.