Kāpēc tur gāja arī tie, kuri uz tādām lietām skatās citādi un saprot tās no tālākas perspektīvas - atkārtošos vēlreiz - kopā ir jānāk un tas nav atkarīgs no politiķiem un viņu karjeras atbalstīt tur iet patiešām tikai tie, kas paši ir attiecīgās partijās. Pārējiem ir citi iemesli.
Un tiem, kuri vēlas reāli izprast notikumus un pārvaldi, pagaidām atliek apgūt attiecīgās zināšanas pašiem sev un varbūt padalīties tajās vēl ar kādu - izmainīt tajā diemžēl šobrīd mēs neko daudz nevaram, te jautājums ir vairāk par izdzīvošanu pilnīga haosa un sabrukuma apstākļos katram individuāli. Ļoti cerams, ka latviešiem vēl pienāks 'tie laiki', kad globālu satricinājumu ietvaros atkal radīsies kādas iespējas pašiem vēlreiz mēģināt veidot savu valsti un tikt vaļā no visiem globālajiem parazītiem, kam esam pilnībā atdoti ar visu zemi un debesīm virs tās.
Bet pagaidām mūsu uzdevums ir saprast, kā tas viss strādā un lieki nedramatizēt, ka atkal pievīlis kāds politisks spēks. Citādi tas vispār nenotiek un līdz reālai pašpārvaldei vēl ir ļoti tāls ceļš ejams. Tomēr zināšanas ir vajadzīgas un procesi ir jāizprot. Tātad -
Vai Jūs līdz šim esat uzskatījis, ka formālās varas maiņa ik pēc noteikta termiņa, tas ir pozitīvs rādītājs un apliecina, ka valstī valda patiesa demokrātija, bet, ja kāds valstsvīrs valda vairākus termiņus vai pat desmitgades, tad viņš ir diktators, uzurpators un viņam noteikti ‘jāaiziet’? Tā ir mums iepotēta dogma un to labi var redzēt attieksmē pret citām valstīm, kur 'diktators' tiek izmantots ir lamu vārds kaut kā slikta apzīmēšanai, kas apspiež savu tautu. Tātad, jānes tur 'demokrātija' un tas arī regulāri tiek darīts - ar bumbām.
Taču paradokss ir tajā, ka šo varas maiņu un ‘demokrātiskos’ vēlēšanu principus izdomāja Rietumos tieši tāpēc, lai noslēptu to, ka patiesā vara nekad nemainās. Jo tieši varas stabilitāte un nemainīgums ir galvenais priekšnoteikums ekonomiskās, tehnoloģiskās, zinātniskās un citas attīstības nodrošināšanai. Vai arī otrādi, pilnīgai kontrolei un visa minētā demontāžai, lai veidotu ko citu, pārvaldei derīgāku.
Reālā vara Rietumos jau gadsimtiem atrodas vienas un tās pašas finanšu elites rokās – šie naudasmaisi tad arī ir tie, kuri ik pa laikam nomaina valstu formālos līderus. Kāpēc tas vispār ir jādara? Šajā gadījumā tiek apmierinātas divas cilvēku psiholoģiskās tieksmes- viena ir cilvēku vēlme visās nebūšanās vainot lielos priekšniekus- tātad valstu vadītājus. Līdz ar to, tiek radīta ilūzija, ka nomainot varu ik pēc 4 vai 5 gadiem, tādā veidā sabiedrība to it kā soda par pieļautām kļūdām, nepopulāriem lēmumiem utt. Tiek izlaists tvaiks, visi nomierinās un tad cikls pārslēdzas uz nākošo varu un attiecīgajiem ministriem, prezidentiem.
Otra psiholoģiskā īpatnība, ar ko jārēķinās reālajiem pārvaldniekiem ir tā, ka jebkurš, pat ļoti ģeniāls vadītājs ar laiku cilvēkiem vienkārši apnīk. Tāda ir psiholoģiskā cilvēka daba un tāpēc kāršu sajaukšana un pārmaiņas politiskajā kaudzītē ik pa laikam ir absolūti nepieciešamas, lai varētu mierīgi pārvaldīt sabiedrību bez revolūcijām un satricinājumiem.
Šāds ir visai primitīvais mehānisms, ko izdomājusi Rietumu elite, lai saglabātu savu, patieso varu, kura paliek nemainīga un tiek nodota katrā paaudzē – šis ir viens no iemesliem, kāpēc Rietumu valstis līdz šim varēja būt soli priekšā savā attīstībā visām pārējām pasaules valstīm. Jo materiāla, tehniska un ekonomiska attīstība prasa ļoti lielus un stabilus materiālus uzkrājumus. Tādi nerodas 5 vai 10 gados.
Un tiem, kuri vēlas reāli izprast notikumus un pārvaldi, pagaidām atliek apgūt attiecīgās zināšanas pašiem sev un varbūt padalīties tajās vēl ar kādu - izmainīt tajā diemžēl šobrīd mēs neko daudz nevaram, te jautājums ir vairāk par izdzīvošanu pilnīga haosa un sabrukuma apstākļos katram individuāli. Ļoti cerams, ka latviešiem vēl pienāks 'tie laiki', kad globālu satricinājumu ietvaros atkal radīsies kādas iespējas pašiem vēlreiz mēģināt veidot savu valsti un tikt vaļā no visiem globālajiem parazītiem, kam esam pilnībā atdoti ar visu zemi un debesīm virs tās.
Bet pagaidām mūsu uzdevums ir saprast, kā tas viss strādā un lieki nedramatizēt, ka atkal pievīlis kāds politisks spēks. Citādi tas vispār nenotiek un līdz reālai pašpārvaldei vēl ir ļoti tāls ceļš ejams. Tomēr zināšanas ir vajadzīgas un procesi ir jāizprot. Tātad -
Vai Jūs līdz šim esat uzskatījis, ka formālās varas maiņa ik pēc noteikta termiņa, tas ir pozitīvs rādītājs un apliecina, ka valstī valda patiesa demokrātija, bet, ja kāds valstsvīrs valda vairākus termiņus vai pat desmitgades, tad viņš ir diktators, uzurpators un viņam noteikti ‘jāaiziet’? Tā ir mums iepotēta dogma un to labi var redzēt attieksmē pret citām valstīm, kur 'diktators' tiek izmantots ir lamu vārds kaut kā slikta apzīmēšanai, kas apspiež savu tautu. Tātad, jānes tur 'demokrātija' un tas arī regulāri tiek darīts - ar bumbām.
Taču paradokss ir tajā, ka šo varas maiņu un ‘demokrātiskos’ vēlēšanu principus izdomāja Rietumos tieši tāpēc, lai noslēptu to, ka patiesā vara nekad nemainās. Jo tieši varas stabilitāte un nemainīgums ir galvenais priekšnoteikums ekonomiskās, tehnoloģiskās, zinātniskās un citas attīstības nodrošināšanai. Vai arī otrādi, pilnīgai kontrolei un visa minētā demontāžai, lai veidotu ko citu, pārvaldei derīgāku.
Reālā vara Rietumos jau gadsimtiem atrodas vienas un tās pašas finanšu elites rokās – šie naudasmaisi tad arī ir tie, kuri ik pa laikam nomaina valstu formālos līderus. Kāpēc tas vispār ir jādara? Šajā gadījumā tiek apmierinātas divas cilvēku psiholoģiskās tieksmes- viena ir cilvēku vēlme visās nebūšanās vainot lielos priekšniekus- tātad valstu vadītājus. Līdz ar to, tiek radīta ilūzija, ka nomainot varu ik pēc 4 vai 5 gadiem, tādā veidā sabiedrība to it kā soda par pieļautām kļūdām, nepopulāriem lēmumiem utt. Tiek izlaists tvaiks, visi nomierinās un tad cikls pārslēdzas uz nākošo varu un attiecīgajiem ministriem, prezidentiem.
Otra psiholoģiskā īpatnība, ar ko jārēķinās reālajiem pārvaldniekiem ir tā, ka jebkurš, pat ļoti ģeniāls vadītājs ar laiku cilvēkiem vienkārši apnīk. Tāda ir psiholoģiskā cilvēka daba un tāpēc kāršu sajaukšana un pārmaiņas politiskajā kaudzītē ik pa laikam ir absolūti nepieciešamas, lai varētu mierīgi pārvaldīt sabiedrību bez revolūcijām un satricinājumiem.
Šāds ir visai primitīvais mehānisms, ko izdomājusi Rietumu elite, lai saglabātu savu, patieso varu, kura paliek nemainīga un tiek nodota katrā paaudzē – šis ir viens no iemesliem, kāpēc Rietumu valstis līdz šim varēja būt soli priekšā savā attīstībā visām pārējām pasaules valstīm. Jo materiāla, tehniska un ekonomiska attīstība prasa ļoti lielus un stabilus materiālus uzkrājumus. Tādi nerodas 5 vai 10 gados.