aivisvasilevskis.info

Paklausīsimies, kas viņam sakāms par lielo politiku un karu.
Serge: Viņi negrib būt ziņās. Negrib, lai cilvēki par viņiem runā. Nevēlas atrasties nekur pārskatāmā telpā.
Sieviete: Kāpēc ne?
Serge: Nezinu, bet man ir aizdomas, ka labāk ir darīt lietas cilvēkiem par to nedomājot. Visas finanšu institūcijas pērk politiķus. Varat paņemt lielo naudas kušķi un sākt pirkt cilvēkus. Es strādāju Blackrock kompānijā.
James: Iepazīstamies ar Serge Varley, Blackrock kompānijas vervētāju.
Serge: Teikšu jums, ka nav svarīgi, kas ir prezidents. Svarīgi ir, kas kontrolē viņa maku.
Sieviete: Un kurš tas ir?
Serge: Investīciju fondi, BlackRock, bankas. Viņi vada pasauli. Kampaņu finansēšana. Jā, varat nopirkt savus kandidātus. Mums ir sistēma. Vispirms ir senatori. Tie ir sasodīti lēti. Ir 10 tūkstoši? Varat viņu nopirkt. Varu jums iedot pusmiljonu tūlīt bez jautājumiem. Vai izdarīsiet to, ko vajag?
Sieviete: Tā dara visi? Blackrock?
Serge: Visi. Vienalga, kurš uzvarēs. Viņi ir man kabatā.
James: Serge Varlay par to, cik labs karš ir Blackrock biznesam.
Sieviete: Jums ir domas par KF- UKR karu?
Serge: Jā, man ir.
Sieviete: Kādas?
Serge: UKR ir labi biznesam. Jūs taču saprotat? Sniegšu piemēru. KF uzspridzina graudu noliktavas. Kviešu cenas uzleks gaisā. UKR ekonomika ir cieši saistīta ar globālo kviešu tirgu. Maizes cenas burtiski lēkā. Tas ir fantastiski, ja jūs tirgojaties. Nestabilitāte rada iespējas gūt peļņu. Karš ir sasodīti labs biznesam. Aizraujoši, ja lietas saiet greizi, vai ne? Blackrock menedžē 20 triljonus dolāru. Tie ir neaptverami skaitļi.
P.S Nu lūk. Viss skaidri un gaiši. It kā jau nekas jauns tas nav un tā ir bijis vienmēr, bet ik pa laikam jāatgādina, kas īsti ir lielā politika un ka tur nav it nekādu rūpju par cilvēkiem parastajiem, tur ir tikai naudas maisu lobijs un viņu intereses.
Kā arī jāsaprot tas, ka katrā karā ir vēl trešā, ne tik labi redzamā puse, kurai ir pilnīgi vienalga par to, kas tur karo un ar ko, cik cilvēku aiziet bojā, ja vien viņiem ir vajadzīgā ‘nestabilitāte’ un peļņas iespējas.
Tieši tāpēc viņi dara visu, lai konflikts turpinās tik ilgi, kamēr to var slaukt – ja tas nes zaudējumus, tad viņiem ir jārīkojas citādi.
Atceramies to, ka tās nekad nav tautas, kas vēlas karot viena ar otru, tie ir šie ‘biznesmeņi’, kas mūs kūda vienu pret otru, lai gūtu peļņu un tie ir viņu nopirktie politiķi, kas gatavi savas tautas iznīcināt, lai tikai lielais bizness šo peļņu gūst. Miers iestāsies tad, kad tautas sapratīs, kas ir viņu īstais ienaidnieks. Kad karos ne viena pret otru, bet visas kopā pret tumsu.

Kāpēc tas tiek darīts un kādas tam būs sekas - to ļoti labi var redzēt šajos grafikos. Tas ir dzimuma maiņas operāciju tirgus paredzamais ļoti straujais pieaugums tuvākajos desmit gados, kas burtiski trīskāršosies. Tās ir gan attiecīgās klīnikas, gan dažādi hormonālie preparāti, tā ir nākamā milzīgā lielās Farmas un tās lobiju naudas bedre pēc potēm, ko viņi tagad organizē.
Padomājiet, vai tiešām pasaulē cilvēki masveidā sākuši saprast, ka viņi ir dabas kļūda un jāmaina dzimums, vai arī tā ir agresīva propaganda ar skaidru nolūku samazināt cilvēku skaitu pasaulē un reizē labi nopelnīt? Turklāt te nav runa tikai par tiem, kas paši to izvēlas esot pieauguši un pie skaidra saprāta, te ir runa par šīs propagandas stumšanu jauniešiem un bērniem, lai viņus pēc tam ķīmiski kastrētu un izkropļotu uz visu dzīvi.
Un tagad paskatieties arī uz to, kurās valstīs šis tirgus nebūs. Tā ir atbilde uz to, kāpēc ir tik daudz naida pret kaimiņvalsti, kas ir bijis jau sen un kam nav nekāda sakara ar šodienas notikumiem - kas ir tie, kas to izplata un kāpēc. Tur nupat pieņemts likums, kas aizliedz veikt tādas operācijas bez konkrēta pamata, bez rūpīgas izpētes un konsultācijas ar psihologiem. Tur nav un nebūs iespējams ko tādu stumt bērniem.
Varat redzēt arī to, kur tas viss attīstās visstraujāk, arī Eiropā un attiecīgi pie mums. Tad lūk, šis ir tas karš pret cilvēci un katram tagad ir jāsaprot, kā tajā rīkoties, vai atkal klusēt un ļaut iznīcināt mūsu nākotni, vai arī beidzot saņemties un saprast, kas ir patiesais apdraudējums.

Droši vien atceraties, cik naski toreiz strādāja rebaltikas un tamlīdzīgie visā pasaulē, saucot visas pašsaprotamas lietas par sazvērestībām un visus datus par nezinātniskiem, ja tikai tie runāja par švakcīnu nodarīto postu.
Cita starpā bija arī tāda ‘sazvērestība’, ka potēto klātbūtnē daudzi jūtas slikti un ka tās potes kaut kādā veidā ietekmē apkārtējos. Loģiski, ka viss tas tika noliegts kā pilnīgi absurda folija cepurīšu šizofrēnija.
Taču laiks iet un viss nāk gaismā. Šī gada maijā parādījās interesants pētījums tieši par šo tēmu. Tas ir no Kolorado universitātes. Šeit autori uzdod tieši tādu jautājumu – ja reiz caur elpvadiem var izplatīties infekciozas substances, tad varbūt var izplatīties arī kaut kas cits. Un tādā veidā viņi ir atklājuši līdz šim "nezināmu mehānismu", kā var veidoties tā sauktā pūļa imunitāte. Protams, eksperti nekad nezina to, ko zina ļaudis parastie.
Proti, tika veikti testi ar paraugiem no bērnu deguniem. Tiem, kuri dzīvoja ar vakcinētiem vecākiem, tika atrasta tā saukto antivielu klātbūtne, kādas tā švakcinācija tur rada uz brīdi. Tiem, kuru vecāki nebija potēti, nebija arī šādu antivielu paraugos.
Citiem vārdiem sakot, ir atrasti pierādījumi tam, ka šīs daļiņas var izplatīties pa gaisu tieši tāpat, kā to dara infekcijas un negantā sazvērestība par to, ka švakcinētie ietekmē veselos ļaudis ar savu klātbūtni, ir izrādījusies patiesa.
Protams, tas te tiek uzskatīts par labu esam, jo tas nozīmējot papildus aizsardzību nevakcinētiem ģimenes locekļiem, pat ja vakcinēts ir tikai viens – realitātē mēs labi zinām, ka bieži vien tur notiek dramatiskas izmaiņas, pastiprinās agresivitāte un ģimenēs nepotētie jūtas slikti, kaut paši nav to poti saņēmuši.
Kā jau teicām pirms gadiem – viss vēl tikai nāks gaismā. Jācer tikai, ka vainīgie par šīm izdarībām reiz saņems arī savu tiesu.

Ir tāds princips, kas nekur īsti nav paskaidrots klasiskajā kristīgajā reliģijā, tas nedaudz vairāk varbūt ir vēdiskajā izpratnē, bet doma ir tajā, ka mums katram ir dažādi iespējamie dzīves scenāriji un tos ar noteiktu apziņas līmeni var arī pamainīt un radīt ko jaunu veco ierakstu vietā, ja ir cēlusies apziņa un tā frekvence, kurā atrodamies un ko mēs attiecīgi pievelkam. Nav tā, ka viss ir iecirsts akmenī vai liktenī un nekas vairs nav līdzams. Arī globālistu plāni nav 100% realizējami un paredzami, arī tur notiek cīņa starp viņiem pašiem un tas ir labi mums.
Citiem vārdiem sakot, miers un mīlestība nav tikai sajūtas vai apziņas stāvoklis, tas ir arī resurss un atslēga uz šo scenāriju maiņu. Līdz ar to, lai cik smags būs pasaules sabrukums vai krīze, to pārdzīvot katrs mēs varēsim atbilstoši tam, kāds ir šis iekšējais uzkrājums, starojums - kādas ir domas, vārdi un darbi, ko darām labu citiem un ko saņemam par to pretī.
Tas viss nav nekas jauns, to tūkstošiem gadu māca visas garīgās filozofijas, bet šobrīd ir tieši tas laiks, kad tas jāliek lietā, kad tas viss ir jādara un ļoti aktīvi - jo vieglāki esam savā būtībā, jo augstāk spējam pacelties virs šī haosa un tikt tam cauri ar mazākām sāpēm un problēmām kā tie, kuri atrodas tai visā iekšā un pilni ar stresu, negācijām un naidu.
Tieši tas ir iemesls ,kāpēc jāiet kopā, jācenšas viens otram palīdzēt, darīt to, kas iepriecina citus jaukus cilvēkus - samaksa par to ir prieks, miers un iespēja vērot visu no malas, kā brūk ļaunums un pats sevi iznīcina. Un gluži loģiski, ka nav jāgaida nekādi līderi vai mesijas, kas to visu darīs mūsu vietā.
Citām tautām ģenētiski ir vairāk tieksmes uz brīvību, tās ir karstāku asiņu un tāpēc citur notiek pamatīgi protesti un arī grautiņi, kas gan arī nav nekas pozitīvs - tā visa vietā būtu jālieto vienkārši sistēmas ignorēšana un kaut vai īsti streiki, nevis tās parodijas, kas notiek pie mums.
Šeit ir citādi, jo vēsturiski nav brīvības un suverenitātes tradīciju, nav inteliģences, kas tautu mācītu par to.
Tātad pozitīvas izmaiņas visā sabiedrībā varam gaidīt tikai pie noteikta sapratnes un izgītības līmeņa, bet tas var būt darbs uz paaudzēm. Tieši tāpat, kā savulaik to darīja tie pirmie jaunlatvieši, rakstot grāmatas un izglītojot tautu, lai tā vispār sāktu domāt par savu valstiskumu - viss ir tieši tāpat arī šodien. Valstiskumu nevar iedot, ja neprot ar to rīkoties - tā ir apziņa katram un sabiedrībai kopumā, vai tā spēj to lietot un sevi nodrošināt, vai izputināt visu, kā tais daudzos stāstos par tēva krāto mantu, ko viegli notriec muļķa dēls. Tā diemžēl ir noticis un var tikai sākt krāt no jauna.
Ne vienas dienas partijas un solījumi ir tie, uz ko jāskatās - vērtējiet tos, kuri dara savu darbu ilgstoši un pacietīgi un pirmkārt tiem būtu jābūt skolotājiem, kuri spētu vismaz nākamai paaudzei iemācīt kādas nebūt vērtības, nevis likt pārģērbties pretējā dzimuma drēbēs. Agrāk trīs zvaigžņu ordeņus deva par tādu visa mūža praktisku ieguldījumu, nevis par ākstīšanos varas priekšā. Bet tas jau ir cits stāsts. Un atcerieties vienu - nav grūti būt labam un mīlošam tad, kad apkārt visi ir tādi. Bet spēt tādam būt, kad apkārt trako ļaunums - tā ir augstākā pārbaude un gala eksāmens ikvienam, lai pārietu uz daudz augstāku attīstības līmeni un tas neaprobežojas ar šo Zemes dzīvi vien.
Esiet mierīgi un lai visiem jauka svētdiena.

Ja reiz lielā masa ir pilnīgi vienaldzīga un akli seko visām pavēlēm, nekas tiem neinteresē un ikvienā mirklī viņi ir gatavi atkal špricēties un uzbrukt veseliem ļaudīm, ticēt jebkādai varas propagandai par daudzo naudu un latvisko Latviju, kur nekā sava sen vairs nav - nu varbūt tad tas ir jaunais normālais, varbūt viss ir kārtībā un tā jābūt, varbūt ir tas laiks, kad veselums, saprāts un taisnīgums ir kaut kāda slimība, jo apkārt viss ir mainījies līdz nepazīšanai?
Pieņemu, ka daudzi pēdējā laikā varētu būt sevi pieķēruši pie aptuveni tāda jautājuma. Vai arī pie tā, kāda vispāŗ ir jēga kaut ko darīt, censties modināt kādu, ja cilvēki dzīvo kaut kādā letarģiskā miegā no algas līdz algai vai arī gaida kādu mesiju, kas pēkšņi visu sakārtos.
Kā vispār var atrast sevī spēku un vēlmi kaut ko darīt, piedalīties sabiedriskās akitivtātēs, īpaši pēc tam, kad arī tik daudzi it kā no viena katla nākušie aktīvisti tagad aprej citus, kritizē un realitātē dara melno darbu, sašķeļot visus vēl vairāk.
Pie tam uzskatot sevi par vienīgiem pareiziem, nepolitiskiem un kādiem tik ne. Kādreizējie it kā viena mērķa gājēji tagad sašķēlušies līdz kaut kādam sektu līmenim, kur visi citi ir svešie, nodevēji un viss kas, ja balso, vai ja nebalso, ja iet uz to vai citu pasākumu un ja godīgi, tad nekādas varas izdarības nespēj nosist vēlmi vispār kaut ko darīt, kā šie apmaldījušies ļaudis, kas visur meklē ienaidniekus paši savā starpā, bet nevis kopējo mērķi, kāpēc vispār mums kā tautai būtu jāeksistē un kas mums reāli draud.
Lai pārdzīvotu visu šo un arī gaidāmos krīzes nākamos cēlienus un vispārējo sistēmas sabrukumu, atliek tikai viens. To var izdarīt, tikai pieslēdzot savā apziņā garīgo sfēru. Ko tas nozīmē - ja skatās uz notiekošo pasaulē, tad tā ir cīņa par to, kas pārvaldīs planētu. Ja skatās augstāk, tā pati mūžīgā cīņa starp labo un ļauno. Taisnīgums, kopīgums, labestība, mīlestība pret agresiju, naidu un šķelšanos.
Tas viss notiek daudzdimensionāli un katram no mums ir šie divi ceļi, ko iet. Tas nekad nemainās un tā tas ir vienmēr. Tikai šobrīd kā vēl nekad agrāk šī pretstāve ir saasinājusies līdz baltkvēlei un ir skaidri sajūtams, kas kuru ir pārņēmis un kam kurš kalpo, apzināti vai neapzināti, taču spriest var tikai pēc viena - kādas emocijas tad rodas no tikšanās ar vieniem vai otriem. Kādas ir viņu darbības sekas - apvienošanās kopējam mērķim vai sašķelšanās un aizdomas.
Protams, ka šobrīd ir viņu laiks - visa ļaunuma kulminācija, to pārstāvošie vēl pa lielam jūtas labi, viņiem ir spēks un jauda darīt savas lietas, kamēr jūtīgās dvēseles nostumj malā, patiesības nesējus nomelno un soda visiem veidiem. Daudzi pagurst un vienkārši paiet malā dzīvot savu dzīvi, citiem piedraud ar tiesu darbiem un tā tālāk.
Taču tā tas nebūs mūžīgi. Arī kosmiskā līmenī šis ir viņu pēdējais savāktais viss spēks, lai noturētos pret austošo gaismu un tur tam visam ir iedots termiņš. Tas ir iemesls šai trakošanai, jo kamēr viss bija mierīgi, savas lietas varēja darīt arī pa kluso - viss nelabais nāk ārā tieši tāpēc ,ka tam kļūst par karstu, tam vajag ālēties un dabūt enerģiju. No kā? No mums. Cita avota tam nav. Radīt tie nespēj, prot tikai izkropļot un graut.
No šejienes galvenais mūsu uzdevums ir nevis tik daudz cīnīties pret sistēmu, kā jau to minēju arī iepriekšējās svētdienas rakstā, bet domāt par to, kā katram individuāli un īstu draugu pulciņā pārdzīvot šo sabrukumu, lai būtu kam to jauno pasauli vispār celt - un tas viss ir izglītošanās, miera un mīlestības kopšana sevī un savā apkaimē - globālās lietas notiek pašas un tur mēs ietekmēt varam tikai garīgo pasauli, kas faktiski ir visam pamats. Ja piepildām sevi ar dusmām, aizdomām un agresiju, tad piepildām arī tumsas bunkurus ar jaudu turpināt savu agoniju.
Ja piepildām sevi un citus ar mieru un mīlestību, tas ir resurss, ko var izlietot Radīšanai un tas samazina tumsas jaudu visapkārt. Ļoti vienkārši, lai gan dzīvē reizēm ne tik viegli, ja visu laiku redz apkārt netaisnību un melus.

Tas ir ļoti ilgstošs process un, lai sasniegtu šāda procesa mērķus, finanšu elitei ir jāsaglabā sava vara daudzus gadu desmitus un pat simtus, jo šāda kapitāla uzkrāšanā piedalās visa sabiedrība, ieskaitot menedžerus prezidentu un ministru lomās.
Tieši tāpēc varas nemainīgums, tas ir absolūti svarīgākais nosacījums Rietumu sabiedrības eksistencei. Turot savās rokās šīs bagātības jau gadsimtiem, tā ir panākusi savu pārticību un pārākumu – tas veido tā saucamo ‘zelta miljardu’. Lai tas varētu tur eksistēt, ir jābūt demokrātijas fasādei, bet reālā vara vienmēr paliek šīs kopienas rokās.
Šādas izpratnes trūkuma dēļ tad arī sabiedrība un dažādi politologi domā, ka varas maiņa, tas ir demokrātija un brīvība. Un finanšu oligarhija uztur šo ilūziju, ka tāda demokrātija pastāv un vēl vairāk, ka tās avots un valsts pārvalde esot pati tauta. Taču patiesie pārvaldnieki ir tie, kuru rokās ir milzīgais, gadsimtiem krātais finanšu kapitāls.
Ja formālā, redzamā un mainīgā vara pārvalda sabiedrību caur redzamām struktūrām – likumiem, tiesām, policiju, armiju utt, tad patiesā vara to dara caur informācijas plūsmām. Tieši tāpēc visi Rietumu masu informācijas līdzekļi ir privātas kompānijas. Tie tad arī formē sabiedrībai vajadzīgo informācijas saturu, norāda mērķus, veido varoņus un pretiniekus, ievieš jaunus tikumus un izārda vecās vērtības. Tie nodarbojas ar PR veidošanu tām marionetēm, par kurām ies balsot sabiedrība un tad ar savām balsīm atkal izdzīs pēc termiņa vai ātrāk, domājot, ka tādā veidā ir panākuši kaut kādas izmaiņas vai sodījuši grēkāžus.
Kā darbojas globālās varas informācijas plūsma, to labi var redzēt pēdējos gados, kā visus zombēja ar kovidu, klimata pārmaiņām, karu un kas notiek tā aizsegā.
Demokrātiskās procedūras un algotņi valsts vadībā, tie ir tikai finanšu elites sulaiņi. Tādus izmanto ne tikai Rietumu valstīs, bet arī kontrolējamās teritorijās citur pasaulē.
Uzpērkot masu medijus un pārņemot izglītības sistēmas kontroli, šī elite visur spēj iebīdīt pārvaldē sev atbilstošos kandidātus, kuri tur veic vajadzīgo politiku.
Tiklīdz kāds vietējais pārvaldnieks ar kaut ko nav izkalpojis saimniekiem, pret viņu tūlīt pat tiek organizēta informācijas plūsma no ‘brīvajiem un demokrātiskajiem’ masu medijiem, tiek veidots atbilstošs viedoklis un nākamajās vēlēšanās tauta nobalsos par citu – pareizo kandidātu. Taču principā nekas nemainīsies. Vara paliek tā pati, nomainās aktieris un spēle turpinās.
Nu lūk – tagad Jums vajadzētu būt saprotamam, kāpēc varas maiņa ir fikcija un propaganda. Te ir arī atbilde uz to, kāpēc Rietumi tik cītīgi vēlas nomainīt to valstu līderus, kurus viņi nevar pakļaut un kuri cenšas savās valstīs uzbūvēt ilgtermiņa attīstību, kam vajag gadu desmitus un tādā veidā kļūt neatkarīgi no Rietumu uzspiestās koloniālās sistēmas. Ja nevar nomainīt, tad vienkārši noslauka no zemes visu valsti un tur uz desmitgadēm ir haoss un katastrofa - tuvie Austrumi.
Cik reizes bija jāaiziet Sīrijas līderim Asadam? Jā, tur tas nesanāca un aizgājuši ir nu jau visi tie, kas sludināja viņa aiziešanu. Toties valsts daļu joprojām okupējis ASV karaspēks un par to visiem ir vienalga, jo tā taču drīkst un tā ir pareizi.
Tā darbojas patiesā pārvaldes sistēma greizo spoguļu pasaulē un ļoti bieži viss ir pavisam ne tā, kā izskatās – tikai tie, kas saprot šos pārvaldes manevrus, spēj konstruēt valsti un strādāt tautas labā vismaz tik, cik tas iespējams, bet tā jau ir jauna ēra, kura vēl nav pienākusi un vecā sistēma agonēs vēl kādu laiku.

Kāpēc tur gāja arī tie, kuri uz tādām lietām skatās citādi un saprot tās no tālākas perspektīvas - atkārtošos vēlreiz - kopā ir jānāk un tas nav atkarīgs no politiķiem un viņu karjeras atbalstīt tur iet patiešām tikai tie, kas paši ir attiecīgās partijās. Pārējiem ir citi iemesli.
Un tiem, kuri vēlas reāli izprast notikumus un pārvaldi, pagaidām atliek apgūt attiecīgās zināšanas pašiem sev un varbūt padalīties tajās vēl ar kādu - izmainīt tajā diemžēl šobrīd mēs neko daudz nevaram, te jautājums ir vairāk par izdzīvošanu pilnīga haosa un sabrukuma apstākļos katram individuāli. Ļoti cerams, ka latviešiem vēl pienāks 'tie laiki', kad globālu satricinājumu ietvaros atkal radīsies kādas iespējas pašiem vēlreiz mēģināt veidot savu valsti un tikt vaļā no visiem globālajiem parazītiem, kam esam pilnībā atdoti ar visu zemi un debesīm virs tās.
Bet pagaidām mūsu uzdevums ir saprast, kā tas viss strādā un lieki nedramatizēt, ka atkal pievīlis kāds politisks spēks. Citādi tas vispār nenotiek un līdz reālai pašpārvaldei vēl ir ļoti tāls ceļš ejams. Tomēr zināšanas ir vajadzīgas un procesi ir jāizprot. Tātad -
Vai Jūs līdz šim esat uzskatījis, ka formālās varas maiņa ik pēc noteikta termiņa, tas ir pozitīvs rādītājs un apliecina, ka valstī valda patiesa demokrātija, bet, ja kāds valstsvīrs valda vairākus termiņus vai pat desmitgades, tad viņš ir diktators, uzurpators un viņam noteikti ‘jāaiziet’? Tā ir mums iepotēta dogma un to labi var redzēt attieksmē pret citām valstīm, kur 'diktators' tiek izmantots ir lamu vārds kaut kā slikta apzīmēšanai, kas apspiež savu tautu. Tātad, jānes tur 'demokrātija' un tas arī regulāri tiek darīts - ar bumbām.
Taču paradokss ir tajā, ka šo varas maiņu un ‘demokrātiskos’ vēlēšanu principus izdomāja Rietumos tieši tāpēc, lai noslēptu to, ka patiesā vara nekad nemainās. Jo tieši varas stabilitāte un nemainīgums ir galvenais priekšnoteikums ekonomiskās, tehnoloģiskās, zinātniskās un citas attīstības nodrošināšanai. Vai arī otrādi, pilnīgai kontrolei un visa minētā demontāžai, lai veidotu ko citu, pārvaldei derīgāku.
Reālā vara Rietumos jau gadsimtiem atrodas vienas un tās pašas finanšu elites rokās – šie naudasmaisi tad arī ir tie, kuri ik pa laikam nomaina valstu formālos līderus. Kāpēc tas vispār ir jādara? Šajā gadījumā tiek apmierinātas divas cilvēku psiholoģiskās tieksmes- viena ir cilvēku vēlme visās nebūšanās vainot lielos priekšniekus- tātad valstu vadītājus. Līdz ar to, tiek radīta ilūzija, ka nomainot varu ik pēc 4 vai 5 gadiem, tādā veidā sabiedrība to it kā soda par pieļautām kļūdām, nepopulāriem lēmumiem utt. Tiek izlaists tvaiks, visi nomierinās un tad cikls pārslēdzas uz nākošo varu un attiecīgajiem ministriem, prezidentiem.
Otra psiholoģiskā īpatnība, ar ko jārēķinās reālajiem pārvaldniekiem ir tā, ka jebkurš, pat ļoti ģeniāls vadītājs ar laiku cilvēkiem vienkārši apnīk. Tāda ir psiholoģiskā cilvēka daba un tāpēc kāršu sajaukšana un pārmaiņas politiskajā kaudzītē ik pa laikam ir absolūti nepieciešamas, lai varētu mierīgi pārvaldīt sabiedrību bez revolūcijām un satricinājumiem.
Šāds ir visai primitīvais mehānisms, ko izdomājusi Rietumu elite, lai saglabātu savu, patieso varu, kura paliek nemainīga un tiek nodota katrā paaudzē – šis ir viens no iemesliem, kāpēc Rietumu valstis līdz šim varēja būt soli priekšā savā attīstībā visām pārējām pasaules valstīm. Jo materiāla, tehniska un ekonomiska attīstība prasa ļoti lielus un stabilus materiālus uzkrājumus. Tādi nerodas 5 vai 10 gados.

Lūk, ko patiesībā pateica Ķīnas vēstnieks un kāpēc tas tā satracināja Rietumus, jo tika atklāta viņu reālā pārvaldes shēma, nevis tas, ko stāsta un māca skolās vai ziņās.
Nu un otrs, par to balsojumu un muļķīgo LPV pārstāvju taisnošanos – ka esot ‘kara stāvoklis’ – vispār jau kara stāvoklis ir politisks un diplomātiski – juridisks akts, kurā darbojas pavisam citi likumi un noteikumi. Tas ir tas pats, kā neseno varas partiju pasludinātais ārkārtas stāvoklis un viss tas ārprāts, ko darīja ar cilvēkiem, jo mums esot ‘pandēmija’ un drošībai vajag visus sašpricēt, nevakcinētos izolēt un ieviest pat komandantstundu.
Viņi nupat ar briesmīgo vīrusu cīnījās, neļaujot nopirkt bērnu drēbītes! Ikviens, kas to atceras, tagad dzird to pašu – ja reiz mums ir kara stāvoklis, tad uz to var norakstīt visu un jebko, tad pilnībā atkal tiks atceltas jebkādas cilvēktiesības un uz tā rēķina ‘drošībai’ var jebkuru nošaut bez tiesas un sprieduma.
No vienas puses ir skaidrs, ka mums nav un nevar būt nekādas teikšanas par to, kas te notiek un kādas bāzes te ierīkos un varas partijas atradīs veidu, kā izdarīt to un jebko citu, lai izkalpotos saviem saimniekiem, kamēr tie vēl eksistē. Visi tie līgumi sen saslēgti un nauda iedalīta.
Tomēr daudz kas atklājās arī par tā saukto opozīciju, jo kaut arī par kādām nenozīmīgākām lietām viņi tur it kā iestājas, bet visai valstij un tautai eksistenciālos jautājumos tāpat balso tā, kā prasa saimnieki. Katrs tāds balsojums ir vēl viens trieciens vāji elpojošā Latvijas miesā un daudz tādu vairs nav atlicis, lai viss būtu beidzies.
Visu cieņu tiem, kas nobalsoja pret šo likumu. To vēl var saukt par opozīciju. Kas attiecas uz šodienas pasākumu, amizantā kārtā tas var pavērsties kā protests pret pašiem rīkotājiem, jo acīmredzami daudzi sekotāji ir pamatīgi vīlušies vakar izdarītajā. Arī tas būs interesanti. Kā vienmēr, kopā nākšana ir laba lieta, lai vai kādu iemeslu pēc.

Bet par visu pēc kārtas. Šeit vispirms nedaudz jāatgriežas nesenā pagātnē. Aprīļa beigās Ķīnas vēstniekam Francijā Lu Shaye bija intervija franču televīzijā, kas burtiski satricināja Rietumu pasauli, kura metās teikto noliegt, prasīt paskaidrojumus un visādos veidos izteikt savu sašutumu. Tai skaitā Baltijas valstis sniedza savas notas un sauca uz paklāja Ķīnas vēstniekus un lietvežus.
Ko tad Lu tādu pateica? Ļoti vienkāršu lietu, kas patiesībā ir skaidra ikvienam loģiski domājošām cilvēkam un īpaši šodienas kontekstā – ka nevienai bijušai PSRS republikai nav nekādas suverenitātes. Tikai šeit ir nedaudz jāsaprot pareizais konteksts, kuru visa Rietumu sašutusī prese un politiķi pilnībā palaida garām un neviens to nav normāli izskaidrojis – tas it nemaz nav par to, kā juridiski nekorekti tika sagrauta PSRS, lai gan arī tur ir, par ko runāt.
Savā būtībā šis paziņojums tik augstā līmenī beidzot apstiprina to, kā īsti notiek globālā pārvalde un ka ne visas valstis uz papīra tādas ir arī realitātē. Par šo tēmu esmu rakstījis jau gadiem un tas viss bija lieliski redzams gan plāndēmijas laikā, gan tagad, kur tik daudzas valstis rīkojas kā pēc komandas un ir absolūti skaidrs, ka vietējās valdības rīkojas absolūti ne savu tautu interesēs un pat nespēj to darīt, jo pienāk komanda no augstāka lēmuma pieņemšanas centra. Vai tie bija lokdauni, vai sankcijas, kas iznīcina pašu uzņēmējus, vai kara poligonu ierīkošana, kas notiek šeit.
Kas ir tas galvenais pārvaldnieks, arī nevienam nav noslēpums – ikviena valsts, kurā atrodas ASV vai NATO kara bāzes, ir okupēta un tai nav nekādas savas teikšanas ne par ko – šis veidojums nekad nav bijis paredzēts mieram vai kara apturēšanai, tas ir globāla korporācija, kurai nepieciešama aizvien lielāka vara, nauda un teritorija – ja kāds to vēl nesaprot, tad 3% LV teritorijas atdošana ir tieši tas. Attiecīgās teritorijas ir apgūstamas un integrējamas visādos veidojumos un par tām notiek cīņa, vai nu ģeopolitiska, ekonomiska un reizēm arī reāla karadarbība. Tieši tā arī notiek - paskatāmies apkārt, kam te viss reāli pieder un kas ir mūsu kungi.
Tas ir kaut kas līdzīgs britu koloniālismu īstenojošai East India kompānijai, kura it kā bija tirdzniecības monopols, bet realitātē ar tās palīdzību tika kolonizēta gan Ķīna, gan Indija.
Principā arī nākamie balsojumi par 10 vai 30% teritorijas atdošanas nebūs ilgi jāgaida. Turklāt jāatceras, ka augsto NATO kungu solītie bruņojumi prasa arī cilvēku materiālus, tie paši nešauj, tāpēc būs vajadzīgs kara mašīnai piešķirt arī kādus procentus Latvijas iedzīvotāju, kas to visu apkalpos. To viņi dēvē par ‘ekonomiskiem labumiem’ un ‘darba vietām’
Beidzot viss uzskatāmi saliekas kopā – arī toreizējā LV republika izveidojās tieši tāpēc, ka Rietumiem vajadzēja buferzonu starp sevi un PSRS un kad bija paredzēts sākt II pasaules karu, tā arī beidza eksistēt. Un no šejienes arī skaidra atbilde uz to, kāpēc tieši LV pēc 1991. gada tika izzagta un izpostīta visbriesmīgāk, kāpēc šeit ir viszemākais dzīves līmenis pat salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm un tieši te ir lielākie poligoni.
Tāpēc, ka gatavojoties nākamajam lielajam karam, tur Rietumos sēdošie ģeopolitiskie plānotāji skaidri saprata, kam domāta šī teritorija un kāpēc lai te būtu kāda ilgtermiņa attīstība, projekti vai dzīves līmeņa celšana, ja tas viss kara apstākļos būs jānoraksta zaudējumos.

Mūsu rokas ir saistītas ar neskaitāmām starptautiskajām saistībām, parakstītiem līgumiem ar globālā kapitāla intereses pārstāvošajām Starptautisko Valūtas fondu, Pasaules Banku, dalību Pasaules Tirdzniecības organizācijā, savas suverenitātes deleģēšanu Eiropas Savienībai.
Mēs paši savā valstī neko vairs nenosakām, un mūsu valsts vara, teorētiski pat vēloties kaut ko darīt Latvijas iedzīvotāju interešu labā, neko vairs nespēj, jo reālas varas tai vairs nav, tā ir kļuvusi par Rietumu kapitālistu koloniālo administrāciju.
Iestāšanās Eiropas Savienībā ir atņēmusi mums jebkādu iespēju aizsargāt tos pašus nedaudzos vietējos ražotājus, kādi mums vēl ir un ir novedusi pie veselu rūpniecības nozaru likvidācijas pēc Briseles birokrātu pavēles (cukura rūpniecība uc.), jo nav nekādu iespēju ar ievedmuitām aizsargāt Latvijas ražojumus, tas pats attiecas uz lauksaimniekiem un to saražoto produkciju. Veselas tautsaimniecības nozares tiek sagrautas, jo Briseles birokrātiem ir tiesības uzspiest savus standartus, kas pieprasa milzīgus, neracionālus ieguldījumus esošo uzņēmumu pārveidē, ko ne visi varējuši atļauties.
Eiropas Savienības direktīvas jeb, vienkārši runājot, pavēles, skar ikvienu mūsu dzīves jomu- ražošanu, lauksaimniecību, zvejniecību, finanses, budžetu, nodokļu politiku, iekšējo un starptautisko tirdzniecību, nemaz jau nerunājot par visām ar ekonomiku nesaistītajām dzīves jomām.
Un pamēģini tikai šīm pavēlēm nepakļauties, tūlīt sekos draudi, ultimāti, ekonomiskas sankcijas un milzīgas soda naudas. Un, nebūsim arī naivi, Eiropas Savienības politika nedarbojas Latvijas interesēs, tā mūs ne vien nav pasargājusi no krīzes, bet to pat veicinājusi, un izpostījusi to, kas varēja pastāvēt un attīstīties. Kamēr vien Latvija būs Eiropas Savienības sastāvā un atkarīga no visām pārnacionālajām ekonomiskajām un finanšu struktūrām, neviena, pat visgodīgākā un gudrākā valdība, nespēs realizēt ekonomisko politiku Latvijas un latviešu tautas interesēs.
Nekad nebūs iespējams pilnvērtīgi izmantot Latvijas attīstības potenciālu, jo mēs būsim tikai kolonija, kuras politiku noteiks pavisam citi spēki, tie, kuriem nav vajadzīga attīstīta, patstāvīga valsts ar labklājīgu tautu.
No šejienes ir jautājums – kad beidzot un vai jebkad vispār LV politiskajā telpā parādīsies kāds spēks, kas ierosinās beidzot aplūkot mūsu problēmu cēloni no šī skatu punkta un atzīt to, kas ir noticis, pieprasot izstāšanos no šiem iznīcinošajiem globālistu veidojumiem?
Kamēr tas nav noticis, nav īsti jēgas ne atlaist Saeimu, ja atkal ievēl tādu pašu, ne tautai vēlēt prezidentu, ne balsot par jebkādu partiju, jo pat viscēlākie nodomi tūlīt pat atsitīsies pret šo sistēmu, kurā labi dzīvo tikai tas, kas piedalās tautas iznīcināšanas projektos.
Tikai tie, kas saprot nelaimes patieso cēloni, var piedāvāt kaut kādu risinājumu.

Vai tā tiešām ir, vai tomēr pie vainas ir kas cits? Tad ir jāpalasa citi virsraksti un tad redzam, ka katastrofa un ārkārtas situācija mums ir faktiski ikvienā kritiski svarīgā nozarē, gan medicīnā, gan izglītībā un attiecīgi arī demogrāfijā. Te nu klimats pie vainas nebūs. Tai pašā laikā esam valsts, kas spēj iztērēt miljardus toksiskām potēm, kuras pēc tam nav, kur likt, svešu karu uzturēšanai, dažādu banku un lidsabiedrību glābšanai – tam visam naudas vienmēr pietiek.
Par to, ka valstij, kuras vienīgā eksistences jēga ir būt kādam par ienaidnieku un kara poligonu, agri vai vēlu pienāks šādi laiki, tika rakstīts jau pirms daudziem gadiem. Tikai atšķirība tajā, ka toreiz tie bija neliels skaits tālredzīgu cilvēku, tagad tie jau ir pašu režīma apmaksātie mediji, līdz ar to laikam jau rečekisti par viltus ziņām šo īsti vairs nevarēs saukt.
No šejienes izriet kāds būtisks jautājums – vai tad tiešām visi līdzšinējie politiķi ir muļķi, nekompetenti, neprofesionāli, slikti plānotāji, neveiksminieki? Lai to saprastu, pietiek palūkoties uz viņu personīgo labklājību, turību, spēju izplānot un sakārtot lietas. Kā redzams - individuālā līmenī viss ir lieliski- nekādas neveiksmes viņus nevajā, neviens nav bankrotējis, nogājis pa burbuli, kļuvis nabags un cietis finansiālu sagrāvi. Tieši pretēji – tur viss ir kārtībā - it īpaši finansiāli - savējie saņem labi apmaksātus darbus, savējie uzvar konkursos un sadala naudu smuki savā starpā. Pelnošākajās nozarēs visu laiku tiek dibinātas jaunas kompānijas, kas ar saviem cilvēkiem bīda lietas cauri ar smalku aprēķinu.
Sanāk, ka patiesībā pie varas ir ļoti gudri un labi plānotāji, aprēķina cilvēki, biznesmeņi, kas labi saož naudu un spēj iet pāri visam, lai to dabūtu. Interesanti tikai, kāpēc nekad šīs spējas nav liktas lietā kaut kādam kopējam labumam vai valsts attīstībai? Acīmredzot tāpēc, ka plāns bija pavisam cits.
Kad mūsu valsts pēc neatkarības atjaunošanas tika izzagta un par sīknaudu iztirgota blēžiem, bet iegūtais labums sadalīts oligarhu starpā, valdošajai elitei vajadzēja atbildēt uz eksistenciālo jautājumu: ko darīt tālāk? Par sevi viņi bija parūpējušies, taču posts bija tik liels, ka pašiem nebija ne īsti sajēgas, ne vēlēšanās radīt kaut nelielu saimniecisko pacēlumu, kaut nedaudz ievirzīt dzīvi normālās sliedēs, bet tas bija izmisīgi nepieciešams, lai pats režīms varētu noturēties pie varas, ka tika pieņemts lēmums pārdot valsti Rietumu kapitālam un to pārstāvošajām pārnacionālajām struktūrām.
Lai Rietumi diktē savus noteikumus, lai uzņemas atbildību par valsti, kontrolē ekonomiku (atskaitot to daļu, ko piesavinājās vietējie bonzas), galvenais, lai tikai iepludina te līdzekļus (pretējā gadījumā cilvēkiem nebūtu ko ēst, valstī sāktos nekārtības un varētu krist laupītāju režīms) un neļauj valstij galīgi izputēt.
Protams, nekas netika darīts par velti, Rietumi Latviju no pilnīgas izputēšanas un bada nāves gan paglāba, bet tikai lai iegūtu sev jaunu koloniju, kuras ekonomika tika pakārtota starptautiskā kapitāla interesēm, un kuras neatkarība ir vairs tikai uz papīra. Tā sākās Latvijas ekonomiskā (un arī politiskā) kolonizācija, atkarība no globālo finansu struktūru, to aizbildniecībā esošo transnacionālo korporāciju, starptautisko kapitālistu, pārnacionālo, neatkarību ierobežojošo organizāciju diktāta, kas mūs ir novedis nožēlojamā stāvoklī, kad mēs ne pakustēties vairs nedrīkstam, nesaskaņojot savu rīcību ar saviem jaunajiem saimniekiem ārpus valsts robežām.